Pages

Wednesday, July 22, 2015

Johny Welch poēma.Pirmsnāves vēstule.

Ja vienā mirklī Dievs aizmirstu, ka es esmu tikai tipiska marionete un uzdāvinātu man gabaliņu dzīves, tad es droši vien nerunātu visu, ko domāju, bet gan noteikti domātu, ko runāju. Es nevērtētu lietas pēc tā, cik tās maksā, bet gan pēc tā, cik tās vērtas. Es gulētu mazāk, vairāk sapņotu, saprotot, ka katru minūti, kad mēs aizveram acis, mēs zaudējam 60 sekundes gaismas. Es ietu, kamēr visi pārējie stāvētu, negulētu, kamēr citi guļ, es klausītos, kad citi runā… Un kā es baudītu brīnišķīgo šokolādes saldējuma garšu! Ja Dievs mani apdāvinātu ar vēl vienu gabaliņu dzīves – es ģērbtos pieticīgāk, gulētu saulē, ļaujot saules stariem skart ne tikai manu ķermeni, bet arī dvēseli. Dievs, ja man būtu sirds, es uzrakstītu visu savu naidu uz ledus un gaidītu, gaidītu, kad parādās saule. Es aplietu asarām rozes, lai sajustu viņu ērkšķu sāpes un viņu lapu skūpstus. Dievs, ja man paliktu kaut viens gabaliņš dzīves, es nepavadītu nevienu dienu, nepateikdams cilvēkiem, kurus es mīlu, ka es viņus mīlu. Es pārliecinātu katru sev dārgu cilvēku par savu mīlestību, es dzīvotu iemīlējies mīlestībā. Es paskaidrotu tiem, kuri maldās domājot, ka pārstāj iemīlēties, kad noveco, ka viņi nesaprot, ka viņi noveco tādēļ, ka pārstāj iemīlēties. Bērnam es uzdāvinātu spārnus, bet ļautu pašam iemācīties lidot. Vecos es pārliecinātu, ka nāve nesākas aiz vecuma, bet aiz šaubām. Es tik daudz ko esmu iemācījies no jums, cilvēki. Es sapratu, ka cilvēki grib dzīvot kalnos, nesaprotot, ka īstā laime ir tad, kad mēs tajos kāpjam. Es sapratu, ka no tā momenta, kad jaundzimis bērniņš saspiedīs savā mazajā plaukstiņā tēva pirkstu – viņš to nekad vairs neatlaidīs. Es sapratu, ka cilvēks ir tiesīgs skatīties uz otru cilvēku no augšas tikai tad, kad viņš palīdz otram piecelties. Ir vēl tik daudz lietu, ko es varētu no jums mācīties cilvēki. Bet īstenībā jau diez vai tas noderēs, jo kad mani ieliks šajā čemodānā, es diemžēl jau būšu miris. Vienmēr runā to, ko jūti. Un dari to, ko domā. Ja es zinātu, ka šodien pēdējo reizi redzu tevi guļot, es tevi stingri apskautu un lūgtu Dievu, lai viņš padarītu mani par tavu sargeņģeli. Ja es zinātu, ka šodien pēdējo reizi redzu, kā tu izej pa durvīm – es apskautu, noskūpstītu tevi un pasauktu atpakaļ, lai dotu tev vairāk. Ja es zinātu, ka dzirdu tavu balsi pēdējo reizi, es ierakstītu kasetē visu, ko tu teiksi, lai klausītos to vēl, vēl, vēl, vēl un bezgalīgi. Ja es zinātu, ka šīs ir pēdējās minūtes, kad redzu tevi, es teiktu – es mīlu tevi. Es mīlu tevi un nepieļautu domu, ka tu to jau tāpat zini. Vienmēr ir rītdiena, un dzīve dod mums vēl vienu iespēju, lai visu izlabotu. Bet, ja es maldos un šodiena ir viss, kas mums atlicis – es gribētu pateikt tev cik stipri es tevi mīlu. Un, ka nekad, nekad tevi neaizmirsīšu. Ne jauns, ne vecs nevar būt pārliecināts, ka viņam pienāks rītdiena. Šodien var būt pēdējā reize, kad tu redzi tos, kurus mīli. Tāpēc negaidi, bet izdari to tā,it kā zinātu, ka rītiena nepienāks. Tu nožēlosi to, ka tu neatradi laiku vienam smaidam, vienam apskāvienam, vienam skūpstam. Un, ka tu biji par aizņemtu, lai izpildītu pēdējo vēlēšanos. Atbalsti sev tuvos cilvēkus, čuksti viņiem, cik ļoti viņi tev ir dārgi. Mīli viņus un izturies pret viņiem saudzīgi. Atrodi laiku, lai pateiktu: man žēl, piedod man, lūdzu, paldies. Un visus tos mīlas vārdus, kurus tu zini. Neviens neatcerēsies tevi par tavām domām. Lūdz Dievam gudrību un spēkus, lai runātu par to, ko jūti. Parādi saviem draugiem, cik ļoti viņi tev ir svarīgi, ja nepateiksi to šodien, tad rītdiena būs tāda pati kā vakardiena un, ja tu to neizdarīsi nekad – nekam nebūs nozīmes. Piepildi savus sapņus. Šis brīdis ir pienācis.

Saturday, February 21, 2015

Es domāju,ka gluži tāpat kā cilvēki reizēm pastaigājas bez mērķa, tāpat arī putni debesīs, lido,jo viņiem patīk. Un nav jābūt mērķim un nav jajūtas slikti, ja tāda nav. Un tomēr liekas, ka tas vienmēr ir bijis visa pamatā.. kaut kur nokļūt, kaut kāds  ultimate galapunkts. Es tikai domāju, vai ar to pietiek? Vai kādreiz ir gana? Vai kādreiz cilvēkam ir sasodīti gana visa??!@#

Saturday, January 24, 2015

Apburoša ir vienkāršība, kas liek mums smaidīt.
Ir minūtes, kurās dzīve iet lēnāk kā parasti un ir vārdi, kurus gribas iesaldēt un pasargāt tos no apstākļiem.

Mēs sevi apzogam.

Es redzu kā zināšanas cilvēkus iznīcina un padara lepnus, kā vēlme būt atšķirīgam kliedz pēc sabiedrības un atziņas; kā reklāmas,nauda un vieglākās izvēles mūs pazudina, kā dusmas uz visu pasauli slāpē visu skaisto.
Es redzu kā cilvēki tumsā taustās, bet neko nevaru teikt, jo tādi ir noteikumi, tāda ir mīlestība.

Saturday, January 10, 2015

Atklātība bieži tiek maksāta kredītā un, jo ilgāk to velkam, jo vairāk pārmaksājam.

Sunday, December 7, 2014

Viņš piedzima kādā mazpazīstamā ciemā kā zemnieka dēls. Viņš uzauga kādā citā ciemā, kur viņš strādāja par galdnieku līdz 30 gadu vecumam. Tad trīs gadus viņš bija ceļojošs sludinātājs. Sava mūža laikā viņš nesarakstīja nevienu grāmatu. Viņš nemācījās nevienā skolā. Viņam nebija ģimenes un viņam nebija māju. Sava mūža laikā viņš ne reizi neaizceļoja tālāk par 300 km no tās vietas, kur bija dzimis. Viņš ne reizi nedzīvoja lielā pilsētā. Viņam bija tikai 33 gadi, kad sabiedrības attieksme pavērsās pret viņu. Viņa draugi viņu pameta. Viens no viņiem pat noliedza, ka pazīst viņu. Viņš tika nodots savu ienaidnieku rokās, kā rezultātā viņu apsūdzēja tiesas priekšā. Viņš tika piesists krustā starp diviem zagļiem. Viņam mirstot, viņa bendes par viņa vienīgo apģērbu, kas viņam piederēja, meta kauliņus. Pēc nāves viņa ķermenis tika guldīts aizlienētā kapā, tikai tāpēc, ka kāds draugs par viņu apžēlojās. Divdesmit gadsimti ir pagājuši un šodien viņš ir cilvēces centrālā persona.
Domāju nekļūdīšos, ja sacīšu, ka visas pasaules armijas, kas jebkad soļojušas, visas flotes, kas jebkad kuģojušas, visi parlamenti un karaļi, kas jebkad valdījuši - tie visi kopā nav tā ietekmējuši katra cilvēka mūžu šajā pasaulē, kā šī vientuļnieka dzīve. [James Allan Francis]

Saturday, November 22, 2014

Vārdi aizrauj tikai uz brīdi, līdz tam, kamēr realitāte Tevi sāk šķaidīt pret sienām. Tie ir tie brīži, kad vari sev jautāt, cik ļoti Tu mīli sevi, tā vietā, lai mīlētu taisnību.