Tuvaak Tev kaa jebkad.

   Laiks ir tik ierobežots.Vēlos visu un tieši tāpēc reizēm beigās nevēlos neko. Jā, pateikt,nē,nekad nav bijis viegli,vieglāk ir bijis atsacīties vispār.

   Dzīve ir sasodīti īsa un šī ir viena no tām vismaz piecām reizēm gadā, kad vēlos atkal to sev atgādināt. Esiet šajā brīdi,esiet viens otram, esiet ar visu sirdi,spēku un domām..tagadne ir šodiena, rītdiena ir nākotne, kas var nepienākt.

medicine.

  Pie pareizām atbildēm nenonāk uzreiz, tāpat kā pie pareizām domām. Es uzrakstīšu desmitiem reižu kaut ko stulbu, un esmu jau to darījusi un desmitiem reižu pateikšu  kaut ko ne tā ,un esmu jau to darījusi, nodomājusi un piecās no tām,iespējams, to pateikusi kādam skaļi. Un tikai pēc kādiem simts apļiem varbūt notiks kas tāds,kas mani piebremzēs un liks aizdomāties, ka ir taču kaut kādas robežas un kaut kādi limiti.Sev. Ir vajadzīga tā pareizā doma,tas pareizais teikums un katram savs veids kā iet.
Tu nevari kādam lūgt būt patiesam, ja neesi pirms tam pārliecināts,vai spēj to uztvert un saprast.
  Pat ja toreiz es uzzinātu kā ir, tas neko nemainītu, bet tas maina tagad,jo es zinu,ka lai kāda būtu patiesība, tā ir pavelkama, no jebkuras puses skatoties, tā ir labāka.
  Tu vari dzīvot kaut kādā izdomātā pasaulē un visu radīt sev patīkamāku..paņemt no otra tikai to daļu, kuru vēlies, kura Tev der, bet Tu aplauzīsies, Tev būs labi,kamēr būs vasara un silts un kokos būs lapas..Tev būs labi,kamēr dzīvosi vasarā un neredzēsi kailus zarus un nedomāsi, ka ir citas puses, kurām Tu neļauj būt..
  Bet viņas būs. Būs viss un reizēm nebūs nekā. Un tā ir tā patiesība,ko otrs Tev visu laiku mēģina pateikt, bet Tu izvairies,pagriezies uz otriem sāniem un turpini būt tājā pasaulē, kur Tev ir labāk. Bet tur, kur labi ir tikai Tev, nekad vienlīdz labi nebūs otram.
  Mēs varam dzīvot kaut kādā fuckin high formātā, ar to domājot gan fizisku stāvokli, gan melus un ilūzijas. Es zinu,ka tas ir tas brīdis, kad tikai tad spēj pieņemt ka tā var būt. Tādā stāvoklī dzīve tad  drīkst būt, jo es tāds esmu,es to tajā mirklī ar to grādīgo vai jebko citu viņu tādu izvēlējos. Bet tad ir realitāte,kurā Tu centies darīt visu pareizi..un paliec pie kāpēc..
  Un,laikam, beidzot es sapratu,kāpēc es jūtos tā kā es jūtos. Visu laiku ir tā sajūta,ka visam jābūt tā un tā,ka kāds no Tevis visu laiku kaut ko gaida un Tu apzinies,ka esi pilnīgi citur ar to, ko tieši Tu vēlies no tā kas esi un ko dari. Un tur arī pazūd tas prieks un harmonija. Tu izvēlies dzert tēju bez cukura un Tev patīk, bet dzīve liek dzert ar cukuru.. un  Tu streb iekšā to sūdu un vēlies kaut vispār tādas tējas  nebūtu un būtu palicis pie tā paša ūdens.