Viņš piedzima kādā mazpazīstamā ciemā kā zemnieka dēls. Viņš uzauga kādā citā ciemā, kur viņš strādāja par galdnieku līdz 30 gadu vecumam. Tad trīs gadus viņš bija ceļojošs sludinātājs. Sava mūža laikā viņš nesarakstīja nevienu grāmatu. Viņš nemācījās nevienā skolā. Viņam nebija ģimenes un viņam nebija māju. Sava mūža laikā viņš ne reizi neaizceļoja tālāk par 300 km no tās vietas, kur bija dzimis. Viņš ne reizi nedzīvoja lielā pilsētā. Viņam bija tikai 33 gadi, kad sabiedrības attieksme pavērsās pret viņu. Viņa draugi viņu pameta. Viens no viņiem pat noliedza, ka pazīst viņu. Viņš tika nodots savu ienaidnieku rokās, kā rezultātā viņu apsūdzēja tiesas priekšā. Viņš tika piesists krustā starp diviem zagļiem. Viņam mirstot, viņa bendes par viņa vienīgo apģērbu, kas viņam piederēja, meta kauliņus. Pēc nāves viņa ķermenis tika guldīts aizlienētā kapā, tikai tāpēc, ka kāds draugs par viņu apžēlojās. Divdesmit gadsimti ir pagājuši un šodien viņš ir cilvēces centrālā persona.

Domāju nekļūdīšos, ja sacīšu, ka visas pasaules armijas, kas jebkad soļojušas, visas flotes, kas jebkad kuģojušas, visi parlamenti un karaļi, kas jebkad valdījuši - tie visi kopā nav tā ietekmējuši katra cilvēka mūžu šajā pasaulē, kā šī vientuļnieka dzīve. [James Allan Francis]