neitralizēti

 Svarīgākās atbildes mēdz atnākt pusceļā, brīdī, kurā ir simtiem vakardienu un iespējams tikai pāris rītdienu. Parasti tie ir mirkļi, kad emocionāli esam kļuvuši imūni un neaizskarami, un tā gandrīz nekad nav laba zīme. Nav vairs tādu nedēļas labāko daļu, viss ir konstanti normāli vai labi, iztrūkst tādu lietu, kas kļūst svarīgākas par ēdienu un miegu, sarunas paliek arvien īsākas un īsākas, mēs peldam savā pasaulē,līdzās citiem un tomēr vieni. Mēs esam tik nodeldēti no sliktām ziņām, ka nekas mūs nepārsteidz. Pārāk noguruši, lai sapņotu, pārāk sāpināti, lai atcerētos to, kas reiz bijis smaida vērts. Visi iemesli kā dēļ mēs būtu vēlējušies labāk ir kļuvuši neizsakāmi maznozīmīgi un tādas lietas kā respekts un atzinība liekas pēdējais, kas vispār vajadzīgs. Visticamāk šādā brīdī katrs no mums jau ir paspējis iepazīties ar mīlestību un naudu, to mijiedarbību un vilšanos ko tās nes. Mēs esam tikuši pāri tam brīdim, kad gribam teikt, ka viss ir draņķīgi. Pieticīgi un pateicīgi par šodienu, mēs peldam bez kaut kādas vēlmes sajust zemi zem kājām.